• Kas ir diska trūce, kā tā izpaužas?

Starpskriemeļu diska trūce (SDT) ir gēlveida diska satura daļēja vai pilnīga izkļūšana no tā aptverošā skrimšļveida apvalka tā bojājuma dēļ. Skrimšļveida apvalks ir trauslāks muguras smadzeņu apvidū, līdz ar to, visbiežāk trūce ir virzienā uz muguras smadzenēm. Gēlveida viela mehāniski nospiež un ķīmiski kairina muguras nervus, veicinot muguras nervu iekaisumam un pietūkumam. SDT var būt pēkšņa (akūta) vai pakāpeniska (hroniska). Izpausme ir atkarīga no lokalizācijas (kakla, krūšu vai jostas apvidus) un spiediena uz muguras smadzenēm. Vieglākos gadījumos novēro tikai sāpes, smagākos – līdz pat priekškāju un/vai pakaļkāju pilnīgai paralīzei un nespējai kontrolēt urināciju un/vai defekāciju.

• Kādi faktori var to izraisīt? Vai var būt iedzimts defekts, kas to izraisa vai trūce rodas vienīgi traumas/neveiksmīgas kustības rezultātā?

Visbiežāk SDT rodas diska mineralizācijas (pārkaulošanās) dēļ – zūd diska elasticitāte, tas kļūst trauslāks. Šāds stāvoklis ir raksturīgs veciem dzīvniekiem, bet ir vairākas ģenētiski predisponētās šķirnes, piemēram, takši, bīgli, baseti, ši-tzu, pekinieši u.c., kuriem diska mineralizāciju novēro jau stipri agrāk – par 2/3 gadu vecumā, līdz ar to, šīm šķirnēm biežāk novēro STD. Akūtas SDT bieži notiek tieši fizisku aktivitāšu laikā – pēkšņas sāpes līdz paralīze.

• Kādas ir pirmās pazīmes aizdomām par iespējamo diska trūci?

Akūti – sāpes, vājums, jutības samazināšanās vai paralīze, urīna nesaturēšana, spontāna defekācija. Hroniski – periodiskas sāpes, kas atkārtojas un/vai pastiprinās; aktivitātes samazināšanās; priekškāju un/vai pakaļkāju vājums, kas pastiprinās; kustību iztrūkums – cenšas nekustēties, vai, piemēram, nekustina galvu, kaklu – stīvums.

• Kā saimniekam rīkoties? Kādas var būt sekas, ja suns netiek savlaicīgi nogādāts pie vetārsta?

a) STD gadījumā ļoti svarīgs ir laiks – īpaši pie paralīzēm – iespējami ātrāk uzsākt ārstēšanu, t.i., nogādāt dzīvnieku pie veterinārārsta. Vēlams pirmo 8 h laikā pēc traumas!!!
NEKUSTINĀT! Nodrošināt iespējami maz kustības. Ja trauma notikusi pēkšņi un dzīvnieks ir paralizēts – novietot uz stingras pamatnes, vajadzības gadījumā piesaitēt pie tās un doties uz tuvāko veterināro klīniku. Ja nav iespējama stingra pamatne, dzīvnieku novietot uz segas vai drēbes un celt tikai aiz tās.
b) Gadījumos, kad muguras smadzeņu kompresija nav spēcīga – dzīvniekam novēro sāpes vai vājumu, bet nav paralīzes – MIERA REŽĪMS! Visefektīvākā un visgrūtākā ārstēšana! Nodrošināt iespējami mazkustību. Pastaigas tikai pavadā, vēlama krūšu siksna, īsas pastaigas – tikai dabisko vajadzību nokārtošanai. Mājās neļaut lēkāt uz/no mēbelēm. Visefektīvāk turēt būrī, bet tas atkarīgs no dzīvnieka rakstura un pieradumiem. Miera režīms jānodrošina vismaz 2 nedēļas (līdz pat 6 nedēļām) un tad pakāpeniski palielina slodzi. Laika gaitā trūcei ir tendence sarukt, sāpes daļēji vai pilnībā izzūd.

• Ārstēšanas etapi (suņa izmeklēšana pie veterinārārsta, analīzes, rentgens, vizīte pie neirologa, pretsāpju līdzekļi, sistēma, miera režīms…). Kā suns tiek ārstēts?

Vispirms veterinārārsts no dzīvnieka īpašnieka ievāc anamnēzes datus jeb iepriekšējās ziņas par dzīvnieku, tā slimībām, pirmajām klīniskajām pazīmēm. Tad veterinārārsts veic dzīvnieka vispārējo klīnisko izmeklēšanu, ievada pretsāpju medikamentus, ievada intravenozo katetru un veic pretšoka terapiju veselības stāvokļa stabilizēšanai.
Vienojoties ar dzīvnieka īpašnieku un izsverot iespējas, ieguvumus un izmaksas katrā konkrētajā gadījumā, tiek veikta dzīvnieka papildizmeklēšana – ortopēdiskā, neiroloģiskā izmeklēšana, asins hematoloģiskā un bioķīmiskā izmeklēšana (lai izslēgtu vielmaiņas slimības un novērtētu iekšējo orgānu funkcionālo stāvokli pirms anestēzijas), rentgenogrāfija bez un ar kontrastvielu (mielogrāfija), CT (kompjūtertomogrāfija), MRI (magnētiskā rezonanse), mugurkaulāja kanāla punkcija.
Simptomātiskā ārstēšana – tiek doti medikamenti pret šoku, pret sāpēm, pret iekaisumu (tūsku). Pretiekaisuma medikamentiem SDT gadījumā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo tie novērš iekaisumu, tātad samazina tūsku. Tūska, kas ir normāla organisma pašaizsardzības reakcija, šajā gadījumā rada papildus spiedienu uz muguras smadzenēm un ir nevēlama. Nav specifiski medikamenti, kas tieši novērš SDT.
Kā jau tika minēts iepriekš, visefektīvākā ārstēšana ir miera (būra) režīms, kas SDT gadījumā ir vismaz 6 nedēļas, jo tikai vidēji pēc 4 nedēļām sākas skrimšļaudu sadzīšana. Pēc 6 nedēļu miera perioda iespējams uzsākt fizioterapiju.

• Cik ilga var būt ārstēšanās? Vai trūci iespējams pilnībā sadziedēt?

Ārstēšanās ilgums katrā gadījumā atšķiras un iespējama arī paliekoša pakaļkāju paralīze, arī pēc ķirurģijas. Iespējama arī pilnīga izārstēšanās, bet diemžēl neviena ārstēšanas metode negarantē to, ka SDT neatkārtosies.

• Kādos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās? Kas ķirurģiskā procesa rezultātā tiek veikts?

Ķirurģiskā ārstēšana ir ieteicama gandrīz visos SDT gadījumos, jo tā samazina ārstēšanās ilgumu, dod iespēju jau 2 nedēļas pēc traumas sākt fizioterapiju (pie medikamentozās ārstēšanas – 6 nedēļas) un statistiski nedaudz uzlabo labvēlīga iznākuma iespējamību. Pie ķirurģiskās ārstēšanas ļoti svarīgs ir laiks – to vēlams veikt ne vēlāk kā 48 h pēc traumas. Tāpat, lai ārstētu ķirurģiski, jānosaka precīza SDT vieta – starp kuriem skriemeļiem tā ir notikusi, tas nozīmē, ka ir jāveic mielogrāfija, CT vai MRI.
Ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir dažādas, atkarīgas no SDT lokalizācijas, bet pamatprincips ir viens – mugurkaulāja kanāla (tajā atrodas muguras smadzenes) dekompresija – spiediena uz muguras smadzenēm samazināšana, veicot skriemeļa un bojātā diska daļu izņemšanu.

• Kas ir diska plīsums? Kā tas rodas?

Diska plīsums (trūce) var būt nepilnīgs (protrūzija) vai pilnīgs (prolapss). Protrūzijas gadījumā skrimšļveida gredzens izliecas, bet proplapsa gadījumā tas saplīst un gēlveida viela nokļūst muguras smadzeņu kanālā. Klīniskās pazīmes ir mazāk izteiktas protūzijas gadījumā, bet ir līdzīgas abos gadījumos.
Diska trūce parasti rodas spēju kustību vai traumas rezultātā.

• Kāpēc šī problēma ļoti raksturīga tieši takšiem? Vai citām suņu šķirnēm tā arī ir tikpat bieži sastopama?

Atbilde pie otrā jautājuma. SDT var būt visiem dzīvniekiem, bet STD visbiežāk sastopama ir takšiem. Zinātniekiem nav skaidrības, kāpēc tieši takšiem disku mineralizācija notiek ātrāk, kā citām šķirnēm. Iespējams, pagarinātā mugurkaula dēļ.

• Kādi ir ieteicamie profilaktiskie pasākumi pēc atveseļošanās? Vai sunim nepieciešams dot kādus papildus vitamīnus, lai līdzīgas problēmas neatkārtotos?

Ieteicams lietot glikozamīna un hondroitīnu saturošus līdzekļus, kas veicina skrimšļaudu reģenerāciju. Ir vairāki pretrunīgi pētījumi par šo barības piedevu lietošanas efektivitāti, bet lielākoties šie medikamenti nenodara kaitējumu.
Diemžēl nav metodes, kas garantētu, ka nekad neveidosies vai neatkārtosies SDT. Arī pēc ķirurģiskās ārstēšanas SDT var atkārtoties citā lokalizācijā – starp citiem skriemeļiem.
Lai maksimāli izvairītos – nodrošināt pilnvērtīgu barošanu un vienmērīgu slodzi. Dzīvnieka liekais svars veicina SDT rašanos!!!

Atbildes uz jautājumiem sagatavoja LLU Veterinārās klīnikas veterinārārsti Jānis Baltkājs un Armands Vekšins.

Raksts tapis sadarbībā ar takšu portāla autori Evereitu Pļavnieci http://taksis.lv/?pageId=2203