Definīcija

Akūta kuņģa dilatācija-sagriešanās ir tā pārmērīga pārpildīšanās ar gāzi, šķidrumu vai tajā esošajām barības masām, kas kombinejas ar kuņģa rotāciju.

Tāpat kā paša kuņģa audos, arī ar to saistītā liesā, šīs rotācijas un izplešanās ietekmē var izveidoties smagi asinsrites traucējumi, kas izraisa audu neatgriezeniskus bojājumus.  Dažos gadījumos nopietno asinsrites traucējumu dēļ var izveidoties dzīvībai bīstami sirds ritma traucējumi. Šajā procesā var samazināties asins spiediens un rezultātā nelabvēlīga ietekme var būt uz daudzām orgānu sistēmām (aknām, nierēm, galvas smadzenēm). Kā risks ir arī baktēriju nokļūšana no gremošanas trakta asinsritē, kas var attīstīties par smagu vispārēju infekciju – sepsi.

Akūta kuņģa dilatācija-sagriešanās ir neatliekams ārkārtas stāvoklis, kas pieprasa tūlītēju veterinārās palīdzības sniegšanu, pretējā gadījumā šī patoloģija kļūst par dzīvnieka nāves cēloni.

 

Riska faktori

• Atsevišķas suņu šķirnes:

Praksē pierādījies, ka lielāks risks akūtas kuņģa dilatācijas-sagriešanās risks pastāv atsevišķām lielo un gigantisko šķirņu suņiem (lai gan šī patoloģijas attīstība nav izslēgta citu šķirņu un bezšķirnes suņiem, reti kaķiem). Galvenokārt to sastop vācu dogiem, īru vilku suņiem, sanbernāriem, veimāriešiem, īru seteriem, gordonseteriem, bledhaundiem u.c.

Novērots arī, ka pastāv ģenētiska saistība patoloģijas attīstībā, piemēram, pastāv lielāka iespējamība, ka patoloģija attīstīsies radniecīgajiem dzīvniekiem, kuru ģimenēs jau bijuši vairāki precedenti.

• Vecums:

Uzskata, ka suņiem pēc 5 gadiem pastāv lielāks risks, kad var attīstīties šī patoloģija. Pēc literatūras datiem, pieņemot, ka vācu dogu dzīves ilgums ir apmēram 8 gadi, pastāv 42% varbūtība, ka līdz šim vecumam var izveidoties akūta kuņģa dilatācija-sagriešanās.

• Dzimums:

Biežāk sastop vīrišķajiem dzīvniekiem (gan kastrētiem, gan nekastrētem).

• Rakstura īpatnības:

Biežāk sastop hiperaktīviem, bailīgiem suņiem. Uzskata, ka stress var palielināt risku patoloģijas attīstībai.

• Ķermeņa uzbūve un anatomiskās īpatnības:

Tieva un slaida ķermeņa uzbūve, šaurs dziļš krūšu kurvis tiek saistīts ar palielinātu patoloģijas attīstības risku.

• Barības uzņemšanas īpatnības:

Pētījumi liecina, ka suņiem, kas ēd ļoti ātri un no paaugstinātiem barības traukiem pastāv palielināts risks (20% lielo šķirņu suņiem un 50% gigantisko šķirņu suņiem).

 

Cēloņi un slimības attīstības gaita

Šī patoloģija ir sindroms, kas raksturojas ar vairāku cēloņu kombināciju. Precīzi iemesli vēl līdz šai dienai nav pilnībā noskaidroti. Ir pieņemts uzskatīt, ka kuņģa izplešanās notiek dēļ samazinātas gāzu izvadīšanas no kuņģa. Norītais gaiss un kuņģī radušās gāzes pārmērīgi uzkrājas.

Tiek uzskatīts, ka par iemeslu kuņģa sagriešanās procesam pulksteņrādtājvirzienā, ir pārmērīgi iestiepušās un atslābušas kuņģa-aknu un aknu-divpadmitpirkstu zarnas saites, kas pieļauj ar gāzēm pārpildītā kuņģa palielinātu mobilitāti.

Kuņģa sagriešanās un pakāpeniskā pārpildīšanās rada asinsrites traucējumus, kas savukārt negatīvi ietekmē citu audu un orgānu apasiņošanu. Rezultātā dzīvniekam var iestāties šoks. Papildus bojājumi audiem rodas arī dēļ gremošanas trakta baktēriju toksīnu nonākšanas asins ritē.

Kā viena no bīstamām un nereti sastopamām komplikācijām pie šīs patoloģijas var būt sirds aritmijas, kas veidojas dēļ samazinātās sirds muskuļa apasiņošanas. 

Slimības attīstības gaitā kuņģis iestiepjas un rada ļoti izteiktas sāpes, kā arī spiež uz krūškurvja orgāniem, būtiski apgrūtinot elpošanu.

 

Klīniskās pazīmes

Pie akūtas kuņģa dilatācijas-sagriešanās dzīvniekam bieži vien mainās uzvedība. Suņi kļūst satraukti, rīstās, cenšas vemt, siekalojas. Pakāpeniski pieaug vēdera apjoms. Ieilgstot stāvoklim, dzīvnieks var kļūt apātisks, ieņemt guļus stāvokli un nevēlēties celties kājās, izrādīt izteiktas sāpes, kas dažkārt tiek izpaustas ar īdēšanu, smilkstēšanu un apgrūtinātu, paātrinātu elpošanu. Dzīvnieks var izrādīt pastiprinātu nepatiku, kad palielinātais vēders tiek manipulēts.

 

Slimības diagnostika

Slimības galējā diagnoze tiek uzstādīta balstoties uz klīniskajām pazīmēm un rentgenoloģisko diagnostiku, kas jāveic tiklīdz dzīvnieka klīniskais stāvoklis ir stabilizēts.

 

Ārstēšana

Kā svarīgs pirmās palīdzības posms pie kuņģa dilatācijas-sagriešanās ir kuņģa dekompresija (lieko gāzu izvadīšana). Ja iespējams, to dara ievadot zondi caur mutes dobumu kuņģī, taču, nereti tas jādara caur vēdera dobuma sienu (trokarizējot), ievadot pietiekoša izmēra katetru.

Nekavējoties nepieciešams stabilizēt sirds-asinsrites sistēmas stāvokli, ievietojot intravenozo katetru un uzsākot agresīvu šķīduma terapiju. Ļoti svarīgi ir novērst izteiktās sāpes, izmantojot piemērotus pretsāpju līdzekļus. Tāpat tiek uzsākta antibiotiku terapija, jo pastāv paaugstināts risks gremošanas trakta baktērijām nonākt asinsritē.

Ja uzstādīta diagnoze kuņģa dilatācija ar sagriešanos, pēc iespējas ātrāk jāveic operatīvā ārstēšana (tiklīdz dzīvnieka veselības stāvoklis ir pietiekoši stabils ģenerālajai anestēzijai).

Operācijas laikā tiek atvērts vēdera dobums, atjaunots iekšējo orgānu (liesas, kuņģa) normālais anatomiskais stāvoklis, kā arī ieteicams veikt labās puses gastropeksiju (kuņģa ķirurģisku piestiprināšanu pie vēdera dobuma sienas), lai samazinātu pataloģijas atkārtošanās risku.

Dažkārt neatgriezenisko bojājumu dēļ nepieciešams izņemt liesu vai daļu kuņģa.

 

Pēcoperatīvais periods

Dzīvnieku pēc operācijas ieteicams ievietot intensīvās terapijas nodaļā un novērot vēl 24-48 stundas, lai novērotu sirds-asinsrites sistēmas stāvokli (izslēgtu un ārstētu sirds aritmijas), nodrošinātu piemērotu atsāpināšanu, aizstātu nepieciešamo šķīduma daudzumu intravenozā ceļā un koriģētu radušās izmaiņas asins elektrolītu sastāvā.

Pēc atgriešanās mājās dzīvniekam jāievēro miera režīms, jāturpina antibiotiku, kuņģa gļotādas aizsargājošu medikamentu un pretsāpju līdzekļu kurss.

Lai izvairītos no atkārtotas kuņģa izplešanās ieteicams dzīvnieku barot bieži un mazām porcijām. 

 

Iespējamās komplikācijas

Bīstamākās komplikācijas pēcoperatīvajā periodā ir sirds aritmiju veidošanās, kuņģa sieniņas plīšana un sekojoši vēdera dobuma iekaisuma veidošanās (septisks peritonīts).

 

Prognoze

Pēcoperatīvā prognoze pēc savlaicīgas iejaukšanās ir laba (pēcoperatīvā mirstība 15-18%). Prognoze pasliktinās, ja ir konstatēti audu bojājumi, kuru gadījumā nepieciešama liesas vai daļēja kuņģa izņemšana (pēcopreratīvā mirstība 30-35%).